Sabiedrības informatīvais mantojums daudzu gadsimtu laikā ir ticis fiksēts uz dažādiem materiāliem (informācijas nesējiem) – šādiem nolūkiem izmantoja akmeni, māla plāksnītes, zīdu, pergamentu un, protams, papīru. Tieši papīrs ir tas materiāls, kas tika atzīts par visoptimālāko informācijas nesēju pirms-digitālajā laikmetā. Grāmatas, avīzes, vēstules, plakāti, fotogrāfijas, dokumenti utt. – milzīgi informācijas apjomi, kas izplatīti izmantojot papīru. Papīrs ilgstoši bija pārliecinošs līderis informācijas nesēju vidū, un neviens pat nespēja iedomāties, ka tā stabilās pozīcijas kādreiz varētu tikt apdraudētas.
Runājot par papīra materiālu uzglabāšanu, aktuāls ir bijis jautājums par pieaugošu fiziskās telpas nepieciešamību; mazāk raižu bija par to, vai un kā šī informācija būs pieejama lietotājam nākotnē. Pieredze rādīja, ka papīrs, ja vien tam ir piemēroti klimatiskie glabāšanas apstākļi, ir uzskatāms par pietiekami stabilu informācijas nesēju. Nebija iemesla apšaubīt, ka atvilktnē rūpīgi noglabāta vēstule vai plauktā ievietota grāmata pēc piecdesmit vai simts gadiem varētu nebūt apskatāma un izlasāma. Iestājoties digitālajai ērai, kas, protams, radīja milzīgu elektroniski lasāmu dokumentu gūzmu, informācijas resursu fiziskās uzglabāšanas vietas trūkums daļēji atrisinājās – daudziem no šiem digitāli radītajiem dokumentiem nemaz nebija nepieciešami fiziskie analogi. Mazākas fiziskās telpas aizņemšanas un lietošanas ērtuma dēļ elektronisko resursu izmantošana un uzglabāšana izskatījās progresīva un daudzsološa. Nevar noliegt, ka tas tiešām bija tehnoloģisks sasniegums, kas veicināja gan informācijas izplatību un pieejamību, gan būtiski mainīja arī sabiedrības informācijas meklēšanas un lietošanas paradumus.
Pasaulē ir visai ierasti, ka vispārēja pirmā jūsma par kāda jaunieveduma kvalitātēm sākotnēji liedz saskatīt tās problēmas, kas varētu būt aktuālas tālākā nākotnē. Daļēji tas tā ir noticis arī ar digitālo resursu ilgtermiņa uzglabāšanu – reti kurš uzreiz aizdomājās par to pieejamības un izmantojamības potenciālajām problēmām nākotnē. Šo problēmu cēlonis ir tajā, ka, pretēji uz papīra fiksētas informācijas resursiem, digitālā formātā izplatītās informācijas izguvei ir nepieciešami dažādi tehnoloģiski palīglīdzekļi. Iespiesto dokumentu lasīšanai ir nepieciešamas tikai acis vai vajadzības gadījumā arī brilles, taču tos bez īpašām grūtībām var lasīt tagad, varēja lasīt pirms 25 gadiem un varēs lasīt arī pēc 25 gadiem. Taču cik daudzos no šobrīd pasaulē ražotajiem datoriem ir iespējams atvērt un izlasīt, piemēram, 1991. gadā ar jau sen neeksistējošu teksta programmu veidota dokumenta failu? Šo situāciju labi ilustrē arī piemērs ar disketēm – 2003. gadā datoru ražotājs Dell Computer paziņoja, ka galda datoru modeļu standarta aprīkojumā vairs neiekļaus diskešu lasītāju (tiesa, pirmais ražotājs, kas no tā atteicās, bija Apple ar 1998. gadā izlaisto datoru iMac). Un tiešām – nemaz nepagāja tik ilgs laiks, kad datoru lietotāji sāka izmantot drošākās un daudz ietilpīgākās USB zibatmiņas, un disketes kā datu nesējs savas pozīcijas zaudēja. Droši vien daudziem no mums vēl joprojām dziļā plauktā aizmirstībā guļ kāda vairākus gadus neizmantota diskete ar MS Word dokumentiem.
Tehnoloģijas attīstās tik strauji, ka ir grūti precīzi pateikt, cik gadus mēs vēl lietosim tās datorprogrammas, kas šobrīd atrodamas mūsu datoros. Dažādi vispārpieņemtie un izplatītie tehnoloģiskie standarti (piemēram, failu formāti) ir standarti tikai uz noteiktu laiku. To vietā nāk citi, uzlabotāki, un iepriekšējie tiek pasludināti par novecojušiem. Šo problēmu angļu valodā apzīmē ar terminu digital obsolescence, ko varētu latviskot kā digitālo novecošanos, un šī jautājuma risināšanai pasaulē pat ir izveidotas darba grupas, kas izstrādā stratēģijas digitālo objektu mūzšaglabāšanai. Tiek norādīts, ka tā nav tikai pasīva datu uzglabāšana – tā ir arī plānošana, resursu apzināšana un izmantošana, pareizo tehnoloģisko risinājumu un saglabāšanas metožu izvēle. Šo veikto aktivitāšu kopumam vajadzētu nodrošināt digitālās informācijas ilglaicīgumu un pieejamību neatkarīgi no tā, kā laika gaitā ir nomainījušies datu nesēji un citas tehnoloģiskās ierīces vai programmatūras, kas nepieciešamas informācijas izguvei. Ja neliela digitālo objektu daudzuma uzturēšana īstermiņā milzīgas pūles neprasa, tad milzīga datu apjoma ilglaicīgai saglabāšanai ir būtisks arī finansiālais ieguldījums. Institūcijām, kuru pārvaldībā ir šādi lieli digitālo objektu krājumi, tiek ieteikts izvērtēt riskus, kas varētu rasties digitālā satura zaudēšanā tehnoloģiju novecošanas rezultātā, lietot pazīstamas un plaši izmantotas datorprogrammas, kas atbalsta vispārpieņemtos failu tipu formātus (lai gan, kā jau iepriekš minēts, arī vispārizplatītie pasaules standarti laika gaitā var mainīties) un rūpēties, lai digitālajam saturam būtu nodrošinātas regulāras piekļuves iespējas. Sekojot līdzi tehnoloģiju attīstībai, jāsaprot, vai un kad ir nepieciešams veikt failu konvertēšanu uz aktuālāku, populārāku formātu, kā arī jāizlemj, vai ir vajadzība veikt fundamentālākas izmaiņas, piemēram, datoru programmatūras vai operētājsistēmas nomaiņu. Protams, nedrīkst aizmirst arī par tehnikas fizisko nolietošanos – jāņem vērā, ka, piemēram, ārējais cietais disks datu glabāšanai nekalpos mūžīgi, un būs nepieciešams veikt datu migrāciju uz jaunāku datu nesēju.
Lai arī digitālās novecošanās procesa norise ir šķietami lēna un ikdienā praktiski nejūtama, pēc noteikta laika tomēr ar pārsteigumu var nākties secināt, ka tas, kas agrāk bijis pieejams, nu vairs tāds nav. Ir skumji iztēloties tādu 2065. gada ainu, kad mūsdienu jaunietis, kurš tad jau kļuvis par vectēvu, ar nožēlu konstatē, ka nespēj parādīt mazbērniem savas jaunības dienu digitālās fotogrāfijas, kas 2010. gadā ierakstītas CD matricā – jo kompaktdisks kā datu nesējs vairs netiek izmantots, un modernajiem datoriem kompaktdisku nolasīšanas ierīču vairs nav. Bet vēl skumjāk ir iedomāties, ka digitālās novecošanās un nepareizi plānotas saglabāšanas politikas dēļ nākotnē varētu tiktu apgrūtināta piekļuve iepriekšējo paaudžu atstātajam digitālajam mantojumam – bibliotēku digitālajām kolekcijām, arhīvu materiāliem un citiem elektroniskajiem resursiem. Lai šādas pesimistiskas prognozes nepiepildītos, atliek cerēt, ka būsim prātīgi un domāsim tālredzīgi, lai nesagādātu grūtības mūsu pēctečiem.
Izmantotie avoti:
1. Digital preservation [tiešsaiste].
Pieejams: http://en.wikipedia.org/wiki/Digital_preservation
2. Digital obsolescence [tiešsaiste].
Pieejams: http://en.wikipedia.org/wiki/Digital_obsolescence
3. Vai disketes dienas ir skaitītas? [tiešsaiste].
Pieejams: http://www.delfi.lv/tehnika/dazadi/vai-disketes-dienas-ir-skaititas.d?id=4761653
4. Managing Digital Obsolescence Risks [tiešsaiste].
Pieejams: http://www.nationalarchives.gov.uk/documents/information-management/siro-guidance-on-the-risk-of-digital-obsolescence.pdf
LU Bibliotēkas digitalizācijas grupa 