Par atsevišķām interesantām digitālajām kolekcijām šajā blogā ir rakstīts jau iepriekš, taču šoreiz uzmanību vēlētos pievērst kādai kolekcijai, kas, lai arī šobrīd vēl ir tapšanas stadijā, nākotnē solās kļūt par vienu no visvarenākajām seno un kultūrvēsturiski nozīmīgo dokumentu elektroniskajām krātuvēm globālajā tīmeklī. Sakāmvārds par mazo cinīti un lielo vezumu šeit ir gluži vietā, jo nebijuši vērienīgā digitalizācijas projektā ir iesaistījusies pasaulē mazākā valsts — Vatikāns. Precizāk — Vatikāna bibliotēka.
Lai arī pirmās ziņas par Vatikāna bibliotēkas iecerēm digitalizēt savu apjomīgo manuskriptu krājumu parādījās jau 2010. gadā, tomēr, kā izskatās, ar pilnu jaudu digitalizācijas process “ieskrējies” tikai samērā nesen. Sākotnējie plāni paredzēja, ka 10 gadus ilgstošā projekta ietvaros tiktu digitalizēti vairāk nekā 80 000 bibliotēkas krājumā esošie manuskripti. Aptuveni aprēķinātie skaitļi bija iespaidīgi — 80 miljoni lappušu un datu apjoms, kas aizņemtu 45 petabaitus (viens petabaits ir vienlīdzīgs 1024 terabaitiem).
Digitalizācija tika sākta 2011. gadā (2010. gadā izmēģinājumam jau gan tika ieskenēti 23 manuskripti), un šo gadu laikā bibliotēka ir digitalizējusi un tiešsaistē publicējusi gandrīz 400 manuskriptus (kas gan, protams, ir tikai neliela daļa).
Tomēr plašāku publicitāti šis projekts ieguva pirms apmēram mēneša. Iespējams, saprotot, ka, veicot digitalizāciju tikai pašas spēkiem, darbs uz priekšu nevirzās tik ātri kā ieplānots, 2014. gada 20. martā Vatikāna bibliotēka parakstīja vienošanos ar Japānas informācijas tehnoloģiju kompāniju “NTT DATA”, kas nākamo četru gadu laikā paredz 3000 manuskriptu digitalizāciju. Un tam noteikti būs arī turpinājums.
Varētu jautāt — kas gan šajā visā ir tik ievērības cienīgs? Daudzas pasaules bibliotēkas, kurām nav slinkums un ir tehniskās iespējas, digitalizē savas kolekcijas un piedāvā tās publiskai apskatei tiešsaistē. Jā, taisnība, tomēr Vatikāna bibliotēkai ir īpašs statuss, leģendāra vēsture, kā arī gadsimtu laikā izveidojusies pat zināma noslēpumainības aura. 1475. gadā dibinātā bibliotēka (šis ir oficiālais tās dibināšanas datums, taču pastāv uzskats, ka bibliotēka ir vēl senāka) nav pieejama apmeklētājiem no malas; to pētnieciskajam darbam drīkst apmeklēt tikai zinātnieki un, saprotams, arī pāvests. Lai arī tā ir pāvesta bibliotēka, tomēr tās krājumā nav tikai reliģiska satura materiāli — tas sniedz plašu ieskatu par Rietumu civilizāciju kopumā. Un tāpēc, pateicoties šim vērienīgajam digitalizācijas projektam, plašāka sabiedrība tuvākā vai tālākā nākotnē būs priviliģēta iepazīt kvalitatīvas digitālās reprodukcijas tādiem unikāliem dokumentiem, ko nekad nebūs iespējas skatīt klātienē. Galu galā par šī projekta pamatīgo atvēzienu liecina arī tā provizoriskās izmaksas — 14 miljoni eiro (citviet minēti pat 18 miljoni).
Vatikāna bibliotekārs Žans-Luī Brudžess atklāj, ka “digitalizētie manuskripti būs no pirmskoloniālās ēras Amerikā līdz pat Ķīnai, Japānai un tālajiem austrumiem, iekļaujot visas valodas un kultūras, kas ietekmējušas Eiropas kultūru”[1].
Bet, kamēr daudzi no šiem manuskriptiem vēl tikai gaida savu pārtapšanu digitālā formā, Vatikāna bibliotēkas interneta vietne mums ļauj ielūkoties jau līdz šim paveiktajā — apskatei šobrīd pieejami 393 manuskripti: http://www.mss.vatlib.it/guii/scan/link.jsp
…un šeit — digitalizētās inkunābulas (arī gluži ievērojams daudzums): http://www.vatlib.it/home.php?pag=inc_digitalizzati
1) Vatikāns digitalizēs baznīcas arhīvus [tiešsaiste]. Pieejams: http://nra.lv/pasaule/113789-vatikans-digitalizes-baznicas-arhivus.htm
*Attēls no interneta vietnes http://www.interaksyon.com
LU Bibliotēkas digitalizācijas grupa 